2023 Autors: Sydney Black | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-05-22 00:52
Es gulēju kā līķis tuksnesī
Un Dieva balss mani sauca:
“Celies, pravietis, redzi un ievēro,
Izpildi manu gribu,
Un, apejot jūras un zemes,
Sadedziniet cilvēku sirdis ar darbības vārdu."
A. S. Puškins
Kopš mūžīgā tiesneša
Viņš man deva visu pravieša zināšanu,
Es lasu cilvēku acīs
Ļaunuma un netikumu lapas.
Es sāku sludināt mīlestību
Un patiesības ir tīras mācības:
Visi mani kaimiņi ir manī
Viņi nikni meta akmeņus.
M. Ju Lermontovs
Tā vienkārši notika no seniem laikiem, ka cilvēki neticēja praviešiem.
Daži - tāpēc, ka viņi vispār neko netic. Citi - jo tā dzīvot ir ērtāk: kāpēc jāuztraucas par to, kas notiks rīt vai pēc gada (ja vispār būs). Šodienas problēmas ir vismaz dimetānnaftalīns duci, bet šeit tās pārraida par dažām nākotnes bēdām un nelaimēm. Vēl citi - tāpēc, ka cilvēki nevēlas ticēt kaut kam, kas var satricināt viņu mierīgo un sakārtoto dzīvi. Kā saka: "Kamēr pērkons nav uzliesmojis, cilvēks nekrusto pāri."
Un, visbeidzot, cilvēki ir gatavi uzklausīt aizjūras pareģojumus, bet pret saviem, vietējiem izturas ar lielu neuzticību un necieņu: protams, šeit slēpjas kaut kāda savtīga interese vai vēlme izpelnīties godu un atzinību.
Ne velti viņi saka: "Savā valstī nav pravieša."
Un tad pat tiem, kas ticēja dzirdētajam, bija kaut kas jādara lietas labā. Un tam lielākajai daļai cilvēku inerces un slinkuma dēļ nebija ne laika, ne spēka, ne apņēmības.
Tie, kas centās aktīvi rīkoties, darīja to tik neveikli, ka tikai tuvināja iecerētā piepildījumu.
Bet kur ir šie pravieši? Un kā jūs varat atšķirt patiesos praviešus no viltus praviešiem?
Bībeles pravieši jau sen ir nogrimuši aizmirstībā, un tādi kā Wanga vai Nostradamus katru dienu neparādās dienasgaismā.
Vai mūsu apgaismotajā laikmetā, kad mums ir pieejama informācija par gigabaitiem, vai mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri zina patiesību par cilvēces nākotni, par mūsdienu sabiedrības attīstības tendencēm pasaules miera un plaši izplatītās krīzes laikmetā?
Viņi saka, ka cilvēks, kurš cenšas pacelt aizsegu pār savu nākotni, atņem sev izvēles brīvību.
Es domāju, ka ne viss ir tik vienkārši. Vēlme uzzināt savu nākotni ir raksturīga ikvienam cilvēkam neatkarīgi no sociālā stāvokļa vai nacionālās un reliģiskās piederības.
Mūsdienās praviešu trūkuma dēļ cilvēki vēršas pie daudziem zīlniekiem un ekstrasensiem, kas izplatījušies kā Ēģiptes siseņi.
Tas nav pārsteidzoši, jo pieprasījums rada piedāvājumu. Ir 21. gadsimts, globāla krīze plosās ar spēku un galveno, cilvēks jūtas slikti gan ģimenē, gan darbā. Un sabiedrībā ne viss ir kārtībā. Cilvēki vienkārši vēlas, ticot zīlnieku un astrologu mīļajām runām, vismaz uz īsu brīdi atrauties no skarbās dzīves realitātes.
Tie, kuri ne tikai uztraucas par savu personīgo likteni, bet ir noraizējušies par savu valsti, savu tautu, nav vienaldzīgi pret visas cilvēces likteni, vēršas pie slavenu zinātnieku, analītiķu prognozēm, ieklausās radošās inteliģences balsī.
Radošo profesiju cilvēkiem vienmēr ir bijusi pilsoniska drosme pacelt balsis pret despotismu un tirāniju, reliģisko tumsonību un nacionālo naidīgumu.
Ja astrologi piedāvā cilvēkiem glābjošus horoskopus, tad daži mūsdienu rakstnieki, apzīmogojot savus darbus straumei, vienkārši pelna naudu, nesot lasītājiem aizmirstību.
Bet aizmirstība, tāpat kā narkotiku reibums, ir ceļš, kas nekur neved.
Es gribu jums pastāstīt par brīnišķīgo zinātnieku Marku Golanski.
Marks Golanskis jau 1987. gadā prognozēja Padomju Savienības sabrukumu un pasaules ekonomikas globālo krīzi. Viņš savu prognozi pamatoja ar precīziem matemātiskiem aprēķiniem, taču pie varas esošie viņu neklausīja.
Kas zina, kas būtu noticis, ja viņa priekšlikumus padomju sociālisma reorganizācijai valdība būtu pieņēmusi? Varbūt vēsture būtu izvēlējusies citu ceļu.
Mēs to nekad neuzzināsim.
Atgriežoties pie raksta tēmas, es vēlos jums atgādināt, ka cilvēcei vienmēr ir parādījušies īsti pravieši, piemēram, Dieva balss, nesot savu rūgto patiesību masām, norādot ceļu no bezcerības un izmisuma tumsas uz gaismu.
Pravieši novēlēja cilvēkiem labu, bet tie, kā minēts iepriekš, viņus nepieņēma un bieži apmētāja ar akmeņiem.
Man šķiet, ka tagad vientuļnieku laiks ir beidzies. Tikai cilvēku grupa, kuru vieno ideja realizēt principu "Mīli savu tuvāko kā sevi" uz zemes, var darboties kā kolektīvs pravietis.
Šādi cilvēki un organizācijas jau pastāv daudzās pasaules valstīs, viņi izstrādā integrētas izglītības, savstarpējas atbildības un savstarpējas palīdzības metodes. Viņi kā labuma vēstneši nes cerību cilvēkiem, ka mēs izkļūsim no globālās krīzes kā atjaunota cilvēce, kur visi dzīvos, rūpējoties par visiem un viss, kas rūpējas par visiem.
Jums vienkārši jāieklausās šajos cilvēkos, nevis jāatmet tie kā senie pravieši. Galu galā, ja mēs neesam mēs paši, tad kurš mums palīdzēs?
Isārs Dorfmans
